turist

tā šeit ziemā. 

papamoa

polytechnic

vakar pirmā skolas diena, tas ir vēl sūdīgāk, kā pirmās darba dienas. bija jāstājas klases priekšā. tie ir tie brīži, kad paliek baigi slikti, gribas vemt un pirst vienlaicīgi. lai tiktu uz skolu, kas ir tepat, 6km uz leju, gaidīju 45 minūtes autobusu, pa ceļam uz 10 minūtēm stāvējām, jo jāstāv. dirst. un tad 40 minūtes braucām. vēl var iet ar kājam pa citu ceļu, kas itkā tuvāk, bet tad būs jālavās gar lielceļu. mājupceļā gaidīju autiņu tikai 20 minūtes, toties no pieturas līdz mājām tā sāka dot virsū debesis, ka šlācās virsū pat no apakšas. tā bija dienas labākā daļa, likās, ka viss ir riktīgi kruti.

skolā diezgan skābi. te visi zīmē ar archicad, es māku zīmēt ar autocad un revit. man pāris dienu laikā ir jāiespiež galvā šitais verķis, lai var izsekot, kas notiek, jo garajiem viss vienalga. bez nekāda garā ievada pēc pirmās lekcijas jau jākrāmē augša pirmie plāni. rokas un kājas pa gaisu. laika priekš nepareizās pogas nav. šonedēļ kārtējā valsts katastrofas trauksme, vairāk gan dienvidu salā. esot nāvīgais mākonis ar virpuļiem un vētru no apakšas. man tā sāk likties, ka viņi šiet par visu un visiem ņirgājas.

man ir diezgan kruts kaimiņš, tas, kurš kauties mācija, tikai nedrīkst ļaut viņam daudz runāt, jo kad viņš ir nedaudz iesilis, viss iet vienos vaartos. stāstot savu stāstu viņš īsti neklausās, bet jau ir sācis trīcēt, jo ir izdomājis ko stāstīs tālāk, un aiziet stundu garš monologs par motoriem, japāņu automāšinām un to, kas jādara, kad uzbrūk haivis. ir jākrāmē ar kulaku taisni haizivij starp acīm, un pēc tam ar saviem pirkstiem jaizdur abas acis.

vēl man mistiskas lietas notiek istabā. katru dienu atnākot mājās kontakta slēdzis ir izslēgts, lai gan durvis ir aizslēgtas. un šeit nekad nebūs nepatīkams pārsteigums dirstuvē, jo redz katram jāpērk savs sūdpapīrs un viss ir aizkrauts ar krāsainiem, cietiem un mīkstiem sūdpapīriem. lētos pēc skata nevar atpazīt, tie šķīst rokās, jāliek divas kārtas.

parawhenua

vakar netālu bija zemestrīce, neliela trauksme pilsētā, bet šķiet šoreiz vilnis ies garām. izdevās atrast evakuācijas karti un ir taa, ja šļāks pa lielam, trāpīs ari man. kad maoram (cenšos pastu izņemt pirmais, lai var beidzot vārdus uzzināt) stāstiju par saviem tornado murgiem, viņš mani solija glābt, kad būs sūdi. šodien kārtējais sviests, eju uz pilsētu, smuki spīd saule, bet kad jau esmu aizgājis par tālu, debesis apgriežas otrādi un horizontāli viss iet ģīmī. tagad, protams, saulains. 

maunganui

līdz centram mīksti ar kājam var aiziet, bet ja grib tālāk, vajag ņemt kādu no vietējiem super autobusiem.  plāns bija gāzt cik tālu vien var un redzēt cik daudz vien var. nonācu pie mazas buudiņas, kas izrādijās džungļu māja, virs durvīm rakstīts ieeja, bet nav neviens cilvēks 100 metru rādijusā. cik kautrīgi iegāju iekša tik kautrīgi ari iznācu āra, jo pēc manis tur iegāja kāda pavecāka kundze ar grāmatu, apsēdās uz soliņa un sāka lasīt grāmatu, siltumnīcā, kur gaisa mitrums tuvu pie 100%, laikam noskaņojumu meklēja. slaveno sudraba papardi tā ari neieraudziju.

izstaigājis centra salu sapratu, lai tiktu tālāk būs jabrauc ar autobusu, nolēmu doties uz mount maunganui. leģenda raksta, ka iemīlējies kalns lūdzis zaļajām fejām lai ievelk viņu okeānā un ļauj viņam noslīkt, bet austot dienai fejas aizmuka un atstāja viņu pusceļā. hehe. braucot sāka smidzīnat, vispār laiks šeit mainās ik pēc 5 minūtēm, bet galā nolēmu, ka sūda reize, būs labi. kalnam izdevās tikai apiet apkārt līdz sāka nermāli dot virsū lietus. noteikumi ap kalnu diezgan strikti, nedrīkst smēķēt un kaitināt aitas, kuras šeit ir 100 uz vienu iedzīvotāju. atpakaļceļā 20 minūtes mistiska saraksta dēļ autobusam bija jāstāv uz vietas, trāpijās runātīgs šoferis. sākumā viņš man nolasija lekciju, ka nedrīkst maksāt papīra naudā un cik tas viss ir slikti, izrādijās viņs ir no skotijas un viņa miksētā akcenta dēļ tizli smaidiju pie katra otrā tekuma, kuru nevarēju sarpast. vēl viņš turpināja vārīties par to, kā viņam riebjas skolēni un kā viņš katru reizi braucot garām skolām cenšas viņiem pabrauk garām un cer, ka nākošais buss viņus savāks.

dienas dullāka daļa sākās ar maoru čali, kurš dzīvo blakus istabā. Ieradās viņš ar kasti alus, tā, lai varētu iepazīties. sarunu laikā atklājās, ka jaunzēlande nav tik jauka, kā izklausās, te mitinās dullākās un nežēlīgākās bandas. hells angels otrās mājas, kur viņi apmetās bija auklenda, un viņi ir tikai vieni no 50. galvenie grupējumi kas kontrolē visu ir mongrel mob un black power, abiem ap 3000 biedru. man tika norādīti rajoni kuros nedrīkst rādīties, un arī kalns maunganui izrādās zem mongrel mob kontroles. organizētie noziegumi, smagās narkotikas, vājāko nogalināšana, tas viss te ir. ari mans kaimiņš izrādās izbijis vietējo bandu čalis. tas esot maoriem krūtīs. viņa cilts bija viena no pirmajām un nežēlīgākajām, canabālismu piekopjot regulāri nogalināja citus maorus. un ne tikai viņi ir psihi, ari vidusskolēni taisa sūdus un sit mentus, jo ments ieročus līdzi nenēsā un pret 10 sīkajiem vinjam nav izredžu. tas te tā ir normāli. tas vissjau ir aizgājis tik tālu, ka mans draugs kaimiņš, kuram vārdu nespēju iegaumēt jau ir nedaudz iesilis no pāris aliņiem ir nolēmis, ka mācīs man kauties, lai varu šeit izdzīvot, tā nu.. just in case. bet tas viss jau nevar pagaidīt un minūti vēlāk uz mani tiek demonstēts zņaugšanas paņēmies, kuram seko dāžādu veidu netīrie sitieni un kāju lauzšanas paņemieni. es neibildu, jo kā gan es varēju iebilst.

aotearoa

vakar nolaidos jaunzēlandē. jāsāk tagad. vēlāk būs par vēlu. 

pirmajā lidojumā uz stanstedu bija skābi, ausis neciešami plēsa un kājas trīcēja, tagad tik atlika tik līdz galam bez sūdiem. britu muitnieks man jautāja: where are you traveling from? uz ko es atbildēju ar "today", viss vēl bija nenormālā spriedzē. tālāk man bija jātiek uz heathrow airport, tam man bija aptuveni 20 stundas laika. tā, lai sūdu gadījumā var tikt atpakaļ. hītrova vispār ir lielākais ārprāts kādā nācies būt.

autobuss nogriezās uz lidostas termināliem 1,2,3, bet biļeti, protams, pārbaudiju tikai galā, man ir vajadzīgs terminaals nr.4 bļeģ. tas viss ārprāts ir 3 stāvos zem zemes, kur atrodas ari metro stacija, ar kuru pēc neskaitāmiem labirintiem izdodas tikt uz ceturto terminālu. pirmais akmens ir pieveikts, esmu pareizājā vietā uz nākošo lidojumu.

pusdienoju ar līdzpaņemtajām maizītēm un gurķiem, kurus līga smuki bija iepakojusi. man blakus apsēdās debīls amerikāņu pediņs ar pretīgi jaunām, spilgti zaļam botām un zvanot savai meitenei sāka sūdzēties, ka ir apsēdies blakus jocīgam čalim, kurš ēdot svaigus gurķus, tā it kā es nesaprastu, ko tas sūds runā.

uz vakara pusi sākās cīņa par 3 rindā tukšiem krēsliem, uz visu sasodīto terminālu, kopā ir labi ja 30 krēsli. izdvās pagulēt no desmitiem līdz diviem, tad vajadzēja aizskriet uz tualeti. nākot atpakaļ melnais jau bija ieritinājies manā vietā un izlikās stipri aizmidzis. Pēc nodzīvota pus gada dāņu gellerup getto tie visi purni bija stipri apnikuši. atlikušo nakti mēgināju, kā čainamens – cietājā, sēdus.

rīts bija labs, tiku pie atikušajām biļetēm, tātad ar dokumentiem visam vajadzētu būt ok!

garie lidojumi man ir ar grupējumu royal brunei air,  tur man ari viena no pārsēšanām, izrādās ir ari tāda valsts bruneja, indonēzijā. gaisa kuģis bija nedaudz lielāks, kājam guvums 20 cm! apkalpe musulmaņu lakatos dāmas zem spilgti sarkanas lūpukrāsas. sākot kustēties kuģim iedegās visi ekrāni uz kura bija attēlota miglaina pils un karaokē teksts pēc kura visi sāka lūgt allahu un narators dobjā balsī noskaita lūgšanu. tas viss uzdzina tādu spriedzi, ka tagad nu noteikti būs jākrīt.

dāmas regulāri dzirdīja visus ar ķimiskām sulām, līdz sāka izdalīt brokastis – balts olu kultenis ar desu, kuru nokožhot bija jākniebj kājā caurums, lai to sūdu norītu. līdzi nāca smuks muffins, kurš izrādas zobu skalojamais koncentrāts rozā krāsa. klāt ūdens iepakots, kā 50g sņabja plastmasas iepakojumā. sāk pūsties vēders.

nolaižoties dubajā paredzēta bija 30 min pārsēšanās, kas izvērtās 2h sūdā ar nepartrauktām drošības kontrolēm, steigu un labiritniem līdz attopies slēgtā zonā bez toletes. sāku pirst garākās distancēs.

ceļā uz bruneju, dāmas turpināja barot. bija jāēd, dikti gribējās, jo skatijos gastranomiskas filmas, ar ko mans vēdērs atbildēja ar spiedienu, kas izpleta manu vēderu grūtnieces apmēros, vairs pat sēžot mazos pirdienus nevarēju izlaist. viss bija pamatīgi nobloķējies un gaisa kuģa toletēs varu tikai pačurāt, bija bail, ka arī tur visu nobloķēšu.

pēdējās stundas vien spēju domāt par toleti brunejas skaistajā lidostā. nolaižoties jau kaut kas nešķita īsti riktīgi, bija strauji jābremzē un vēlāk tikām vilkti līdz dokiem. laukā šķiet tur ap 35 grādiem. ejot lidostas ēkā pirmā un otrā stikla siena kā pirtī klāta ar ūdenslāsēm, pa vidu tvaiks, bet pašā lidostā ap grādiem 10, jo visi kondiķi uzkruķīti overdraivā. skrienu uz toleti, paveres padomju laiku tolete ar mākslīgām puķēm, tvaiku un eikalipta smaržu gaisā. priekšā 4 kabīnes, jāgaida, visas ciet. pirmās atveras. dodos iekšā un liels bij mans pārsteigums poda vietā man ir caurums grīdā, un rievotas malas kājam, lai neslīdētu. lai varētu ieiet toletē, ir pilnībā jaieziet līdz atejas galam un tikai tad var aiztaisīt durvis, klāt tam visam stāvot kājas mana galva līda no kābines laukā, kur nekas cits neatka, kā fiksi tupties. sen tas viss mežā nebija darīts, iemaņas zudušas. ziepju vietā klīsteris un apkopes vīriņs uzpildija roku salvetes ieliekot skārda kārba 5 raupjas salvetes.

ar to mans brunejas toletes pārdzīvojums nebeidzās. japāvada tur bija 12 stundas un biju spiests iet velreiz. šoreiz jau, kā lietprātējs. nepārtraukti pa lidostas paziņojumiem tiek saukti dažādi vārdi līdz tiek izsaukts mans vārds un atkārtots divreiz. Biju tieši pusceļā, sirds pa acīm sprāga ārā, izmisums un vēlme kaut tas būtu noticis 5 minūtes agrāk. vīzu vajadzēja redz šiem pārbaudīt, dirst.

nosēžoties auklendā tiek rādīts viģiks, ko drīkst un ko nedrīkst ievest, viss ir jādeklarē un jaatrāda : ēdiens,augi, to izstrādājumi, sporta apģerbs, kur varētu būt ieķerusies zeme, dikti sargā savu zemi. Ja pieķer, var ielikt cietumā hehe.

lai tiktu uz taurangu atrodu busiņu, kura šoferis izskatās pēc father ted. smieklīgs vīriņš, kurš lepojās, ka piecu gadu laikā nav ne vienu nobraucis. nu jau pēc pilnām trijām dienām spriedzes es sāku smirdēt, cenšos nekustēties, lai blakussēdošajiem slikti nepaliek. 150 km braucienā skats pa logu bija krutākais kādu jebkad biju redzējis zosāda atlaida tika pie simtā kilometra. lai ari ziema, bet .. palmas, egles kas aug otrādi, kalni, ūdenskritumi, kalni, līkumoti mazi ceļi, palmas, kalni.. yessss!

mana būda

galā, pie manas sarunātas dzīvesvietas sagaida mani indietis un divas meitenes no dānijas, nu re, apbrauc pus pasauli un vel viņi ir priekšā, ar to vel nepietiek un uzzinu, ka viņas mācās to pašu ko es, tik semestri zemāk. hehe, mazā pasaule.

tūlīt jau viss slēgsies ciet tapēc sarunāju ar indietie aiskriet līdz veikalam, lai varu nopirkt segu un kārtīgi izgulēties. laukā tumš, īsti pilsētu nevar iečekot. autobusi šeit ir kādus desmit gadus atpakaļ, iet kad grib, bez laika saraksta, jamaksā konduktoram un visiem viss ir vienalga. indietis pa ceļam stāsta, ka jauzmanās no iezemiešiem maoriem, ja šiem acīs ieskatās tad ir baigie sūdi. viņi dur nost aziātus un pārejos, kas neizskatās pēc kiwi. te man paveicās, jo smuki iekļaujos vidē hehe. veikalā ķermenis jau sāk ateikties un tiek nopirkta nepareiza izmera sega ar nepareizu konvertu, kā rezultātā ir kunkulis maisā. mājas beidzot jūtos kā cilvēks un eju gulēt.

šodien biju pilsētā, viss galīgi kruti ja vien nebūtu tā jauzmānās no autiņiem, visi brauc galīgi psihi plus vēl otrādi, kas rada apjukumu ceļa vidū un tad tik jaztaisa acis un jāmauc pāri. braukšanas ētika ari ir diezgan lielā dirsā. Ja reiz viss otrādi tad ari labajam rokas likumam būtu jābūt kreisās rokas likumam, bet nē, tas ir saglabājies, kas nozīmē, ka braucot pa labo joslu un greižoties pa labi, ir jādod priekšroka pretīmbraucošajam, bet tikai ar noteikumu, ja aiz tevis nav vēlviens autiņs, tad var gāzt pirmais, bet ja tas pretimbraucošais to neredz, tad ir sūdi.

aliņu var nopirkt aptuveni 3-4 vietās, un ari tad noteikumi ir pamatīgi strikti. grupām ar 2+ cilvekiem ja viens vēlas nopirkt aliņu, tad visiem pārējiem ir jābūt ar apliecību, ka viņi ir pilngadīgi. indietiem vakar, protams, nebija līdzi.

vēl šodien bija atnācis mans klasesbiedrs maikls, un noskaidrojām, ka skola te būs stipri savādāka, pilnīgi cita sistēma, viss tiks teikts priekšā, varbūt pat būs labāk. un vel padzirdēju, ka iespējams apmaiņas studenti nevar strādāt, tad gan ir sūdi, jo mājās netikšu hehe.