polytechnic

vakar pirmā skolas diena, tas ir vēl sūdīgāk, kā pirmās darba dienas. bija jāstājas klases priekšā. tie ir tie brīži, kad paliek baigi slikti, gribas vemt un pirst vienlaicīgi. lai tiktu uz skolu, kas ir tepat, 6km uz leju, gaidīju 45 minūtes autobusu, pa ceļam uz 10 minūtēm stāvējām, jo jāstāv. dirst. un tad 40 minūtes braucām. vēl var iet ar kājam pa citu ceļu, kas itkā tuvāk, bet tad būs jālavās gar lielceļu. mājupceļā gaidīju autiņu tikai 20 minūtes, toties no pieturas līdz mājām tā sāka dot virsū debesis, ka šlācās virsū pat no apakšas. tā bija dienas labākā daļa, likās, ka viss ir riktīgi kruti.

skolā diezgan skābi. te visi zīmē ar archicad, es māku zīmēt ar autocad un revit. man pāris dienu laikā ir jāiespiež galvā šitais verķis, lai var izsekot, kas notiek, jo garajiem viss vienalga. bez nekāda garā ievada pēc pirmās lekcijas jau jākrāmē augša pirmie plāni. rokas un kājas pa gaisu. laika priekš nepareizās pogas nav. šonedēļ kārtējā valsts katastrofas trauksme, vairāk gan dienvidu salā. esot nāvīgais mākonis ar virpuļiem un vētru no apakšas. man tā sāk likties, ka viņi šiet par visu un visiem ņirgājas.

man ir diezgan kruts kaimiņš, tas, kurš kauties mācija, tikai nedrīkst ļaut viņam daudz runāt, jo kad viņš ir nedaudz iesilis, viss iet vienos vaartos. stāstot savu stāstu viņš īsti neklausās, bet jau ir sācis trīcēt, jo ir izdomājis ko stāstīs tālāk, un aiziet stundu garš monologs par motoriem, japāņu automāšinām un to, kas jādara, kad uzbrūk haivis. ir jākrāmē ar kulaku taisni haizivij starp acīm, un pēc tam ar saviem pirkstiem jaizdur abas acis.

vēl man mistiskas lietas notiek istabā. katru dienu atnākot mājās kontakta slēdzis ir izslēgts, lai gan durvis ir aizslēgtas. un šeit nekad nebūs nepatīkams pārsteigums dirstuvē, jo redz katram jāpērk savs sūdpapīrs un viss ir aizkrauts ar krāsainiem, cietiem un mīkstiem sūdpapīriem. lētos pēc skata nevar atpazīt, tie šķīst rokās, jāliek divas kārtas.