aotearoa

vakar nolaidos jaunzēlandē. jāsāk tagad. vēlāk būs par vēlu. 

pirmajā lidojumā uz stanstedu bija skābi, ausis neciešami plēsa un kājas trīcēja, tagad tik atlika tik līdz galam bez sūdiem. britu muitnieks man jautāja: where are you traveling from? uz ko es atbildēju ar "today", viss vēl bija nenormālā spriedzē. tālāk man bija jātiek uz heathrow airport, tam man bija aptuveni 20 stundas laika. tā, lai sūdu gadījumā var tikt atpakaļ. hītrova vispār ir lielākais ārprāts kādā nācies būt.

autobuss nogriezās uz lidostas termināliem 1,2,3, bet biļeti, protams, pārbaudiju tikai galā, man ir vajadzīgs terminaals nr.4 bļeģ. tas viss ārprāts ir 3 stāvos zem zemes, kur atrodas ari metro stacija, ar kuru pēc neskaitāmiem labirintiem izdodas tikt uz ceturto terminālu. pirmais akmens ir pieveikts, esmu pareizājā vietā uz nākošo lidojumu.

pusdienoju ar līdzpaņemtajām maizītēm un gurķiem, kurus līga smuki bija iepakojusi. man blakus apsēdās debīls amerikāņu pediņs ar pretīgi jaunām, spilgti zaļam botām un zvanot savai meitenei sāka sūdzēties, ka ir apsēdies blakus jocīgam čalim, kurš ēdot svaigus gurķus, tā it kā es nesaprastu, ko tas sūds runā.

uz vakara pusi sākās cīņa par 3 rindā tukšiem krēsliem, uz visu sasodīto terminālu, kopā ir labi ja 30 krēsli. izdvās pagulēt no desmitiem līdz diviem, tad vajadzēja aizskriet uz tualeti. nākot atpakaļ melnais jau bija ieritinājies manā vietā un izlikās stipri aizmidzis. Pēc nodzīvota pus gada dāņu gellerup getto tie visi purni bija stipri apnikuši. atlikušo nakti mēgināju, kā čainamens – cietājā, sēdus.

rīts bija labs, tiku pie atikušajām biļetēm, tātad ar dokumentiem visam vajadzētu būt ok!

garie lidojumi man ir ar grupējumu royal brunei air,  tur man ari viena no pārsēšanām, izrādās ir ari tāda valsts bruneja, indonēzijā. gaisa kuģis bija nedaudz lielāks, kājam guvums 20 cm! apkalpe musulmaņu lakatos dāmas zem spilgti sarkanas lūpukrāsas. sākot kustēties kuģim iedegās visi ekrāni uz kura bija attēlota miglaina pils un karaokē teksts pēc kura visi sāka lūgt allahu un narators dobjā balsī noskaita lūgšanu. tas viss uzdzina tādu spriedzi, ka tagad nu noteikti būs jākrīt.

dāmas regulāri dzirdīja visus ar ķimiskām sulām, līdz sāka izdalīt brokastis – balts olu kultenis ar desu, kuru nokožhot bija jākniebj kājā caurums, lai to sūdu norītu. līdzi nāca smuks muffins, kurš izrādas zobu skalojamais koncentrāts rozā krāsa. klāt ūdens iepakots, kā 50g sņabja plastmasas iepakojumā. sāk pūsties vēders.

nolaižoties dubajā paredzēta bija 30 min pārsēšanās, kas izvērtās 2h sūdā ar nepartrauktām drošības kontrolēm, steigu un labiritniem līdz attopies slēgtā zonā bez toletes. sāku pirst garākās distancēs.

ceļā uz bruneju, dāmas turpināja barot. bija jāēd, dikti gribējās, jo skatijos gastranomiskas filmas, ar ko mans vēdērs atbildēja ar spiedienu, kas izpleta manu vēderu grūtnieces apmēros, vairs pat sēžot mazos pirdienus nevarēju izlaist. viss bija pamatīgi nobloķējies un gaisa kuģa toletēs varu tikai pačurāt, bija bail, ka arī tur visu nobloķēšu.

pēdējās stundas vien spēju domāt par toleti brunejas skaistajā lidostā. nolaižoties jau kaut kas nešķita īsti riktīgi, bija strauji jābremzē un vēlāk tikām vilkti līdz dokiem. laukā šķiet tur ap 35 grādiem. ejot lidostas ēkā pirmā un otrā stikla siena kā pirtī klāta ar ūdenslāsēm, pa vidu tvaiks, bet pašā lidostā ap grādiem 10, jo visi kondiķi uzkruķīti overdraivā. skrienu uz toleti, paveres padomju laiku tolete ar mākslīgām puķēm, tvaiku un eikalipta smaržu gaisā. priekšā 4 kabīnes, jāgaida, visas ciet. pirmās atveras. dodos iekšā un liels bij mans pārsteigums poda vietā man ir caurums grīdā, un rievotas malas kājam, lai neslīdētu. lai varētu ieiet toletē, ir pilnībā jaieziet līdz atejas galam un tikai tad var aiztaisīt durvis, klāt tam visam stāvot kājas mana galva līda no kābines laukā, kur nekas cits neatka, kā fiksi tupties. sen tas viss mežā nebija darīts, iemaņas zudušas. ziepju vietā klīsteris un apkopes vīriņs uzpildija roku salvetes ieliekot skārda kārba 5 raupjas salvetes.

ar to mans brunejas toletes pārdzīvojums nebeidzās. japāvada tur bija 12 stundas un biju spiests iet velreiz. šoreiz jau, kā lietprātējs. nepārtraukti pa lidostas paziņojumiem tiek saukti dažādi vārdi līdz tiek izsaukts mans vārds un atkārtots divreiz. Biju tieši pusceļā, sirds pa acīm sprāga ārā, izmisums un vēlme kaut tas būtu noticis 5 minūtes agrāk. vīzu vajadzēja redz šiem pārbaudīt, dirst.

nosēžoties auklendā tiek rādīts viģiks, ko drīkst un ko nedrīkst ievest, viss ir jādeklarē un jaatrāda : ēdiens,augi, to izstrādājumi, sporta apģerbs, kur varētu būt ieķerusies zeme, dikti sargā savu zemi. Ja pieķer, var ielikt cietumā hehe.

lai tiktu uz taurangu atrodu busiņu, kura šoferis izskatās pēc father ted. smieklīgs vīriņš, kurš lepojās, ka piecu gadu laikā nav ne vienu nobraucis. nu jau pēc pilnām trijām dienām spriedzes es sāku smirdēt, cenšos nekustēties, lai blakussēdošajiem slikti nepaliek. 150 km braucienā skats pa logu bija krutākais kādu jebkad biju redzējis zosāda atlaida tika pie simtā kilometra. lai ari ziema, bet .. palmas, egles kas aug otrādi, kalni, ūdenskritumi, kalni, līkumoti mazi ceļi, palmas, kalni.. yessss!

mana būda

galā, pie manas sarunātas dzīvesvietas sagaida mani indietis un divas meitenes no dānijas, nu re, apbrauc pus pasauli un vel viņi ir priekšā, ar to vel nepietiek un uzzinu, ka viņas mācās to pašu ko es, tik semestri zemāk. hehe, mazā pasaule.

tūlīt jau viss slēgsies ciet tapēc sarunāju ar indietie aiskriet līdz veikalam, lai varu nopirkt segu un kārtīgi izgulēties. laukā tumš, īsti pilsētu nevar iečekot. autobusi šeit ir kādus desmit gadus atpakaļ, iet kad grib, bez laika saraksta, jamaksā konduktoram un visiem viss ir vienalga. indietis pa ceļam stāsta, ka jauzmanās no iezemiešiem maoriem, ja šiem acīs ieskatās tad ir baigie sūdi. viņi dur nost aziātus un pārejos, kas neizskatās pēc kiwi. te man paveicās, jo smuki iekļaujos vidē hehe. veikalā ķermenis jau sāk ateikties un tiek nopirkta nepareiza izmera sega ar nepareizu konvertu, kā rezultātā ir kunkulis maisā. mājas beidzot jūtos kā cilvēks un eju gulēt.

šodien biju pilsētā, viss galīgi kruti ja vien nebūtu tā jauzmānās no autiņiem, visi brauc galīgi psihi plus vēl otrādi, kas rada apjukumu ceļa vidū un tad tik jaztaisa acis un jāmauc pāri. braukšanas ētika ari ir diezgan lielā dirsā. Ja reiz viss otrādi tad ari labajam rokas likumam būtu jābūt kreisās rokas likumam, bet nē, tas ir saglabājies, kas nozīmē, ka braucot pa labo joslu un greižoties pa labi, ir jādod priekšroka pretīmbraucošajam, bet tikai ar noteikumu, ja aiz tevis nav vēlviens autiņs, tad var gāzt pirmais, bet ja tas pretimbraucošais to neredz, tad ir sūdi.

aliņu var nopirkt aptuveni 3-4 vietās, un ari tad noteikumi ir pamatīgi strikti. grupām ar 2+ cilvekiem ja viens vēlas nopirkt aliņu, tad visiem pārējiem ir jābūt ar apliecību, ka viņi ir pilngadīgi. indietiem vakar, protams, nebija līdzi.

vēl šodien bija atnācis mans klasesbiedrs maikls, un noskaidrojām, ka skola te būs stipri savādāka, pilnīgi cita sistēma, viss tiks teikts priekšā, varbūt pat būs labāk. un vel padzirdēju, ka iespējams apmaiņas studenti nevar strādāt, tad gan ir sūdi, jo mājās netikšu hehe.